Zemgaliešu Biruta

Tad, kad tu aizej no kādām attiecībām, vairs nav nozīmes vīniem, ko sendienās ar tādu rūpību izraudzījāties kopā, saulrietiem, ko krājāt, un citiem priekiem un bēdām. Tu it kā paliec kādu neticamu atmiņu krājuma vienīgais glabātājs, jo nav vairs, ar ko tajā dalīties.

Nāks uzplūdi un bēgumi vēl, bet pašlaik es ļoti piederu Tev. Un tagad man tā ir labi un man der.

"Visi solās nākt nākošu gadu. Ne katram tas izdodas. Viens aizceļo uz tālām zemēm, otrs uz visiem laikiem atstājis šo zemi." (P. B., 93. lpp.)

Sēru zelta griezums.

Sirdspukstu arhīvi, skūpstu herbārijs.

Nebeidzams februāris.

Atcerēšanās ir mana vienīgā realitāte.

Vasara bez vasaras.

"Gaismas aicināti, ēnas samīdīti." (Uzraksts uz kādas senas sienas.)

Bija kāda reize, kad mēs skūpstījāmies, bet tobrīd ne es, ne Tu nezinājām, ka tā ir Pēdējā. Es daudz atdotu, lai šobrīd atcerētos, kā un kad tas bija. Ko Tu domāji. Ko es domāju.

Man tik bieži joprojām gribas ar Tevi runāties. Bet es zinu, Tu vairs neklausies.

Šīs ir tik garas, tik nepārejamas sezonas — laiki bez Tevis.

Mani pirksti vēl atceras Tavas sejas līnijas, teju taustāmi. Tik savādi.

Pa nakti esam aizdreifējuši katrs savā tālajā, pretējā milzīgās gulta malā, starp mums plešas vēss tukšuma lauks. Es cenšos atgriezties pie Tevis, gribas cieši piekļauties Tavai mugurai kā agrāk. Bet Tevis vairs te nav.

Toruden pilsēta bija izcili iekārtota skatuve mūsu emociju iznācienam, krītošās, virpuļojošās kļavlapas veidoja romantiskas kulises un grīdsegu, nebeidzamu simfoniju aizskatuvē spēlēja jūra. Mēs gribējām derēt. Piederēt.

Es esmu ar Tevi. Pagātnē.

Beidzamās rozes viņa dārzā stāsta par neizbēgamo rudeni.

Skumst vāzē mēļas asteres.

Viļņi nakts tumsā atkal un atkal plīst pret krastu, tā manas domas atgriežas un atgriežas pie pagājības un Tevis.

Dzīvē neko nevar paturēt.

Pēc augusta smaržo.