Zebra

Absolūtais vairums cilvēku nekad nenonāks terapijā. Un absolūtam vairumam tā arī nekad nebūs nepieciešama. Šobrīd terapija daudziem kļūst it kā par dzīvesveida sastāvdaļu, starp fizioterapeitu un manikīru. Vai arī pop-psiholoģiskās reliģijas praksi, kur obligāti jāiet terapijā, lai varētu uzdoties par pa īstam laimīgu un realizējušos personību. Aizmirstot, ka psihoterapija veidojās, lai palīdzētu cilvēkiem no "galēja izmisuma" kļūt "mēreni nelaimīgiem". Un tās galvenais fokuss ir bijis tādu ciešanu risinājums, kuras mūsdienu klīnikas valodā mēs saucam par depresiju, trauksmi, psihotiskajiem un citiem traucējumiem. Protams, terapeitiskās metodes vienmēr arī tikušas izmantotas "veselu" cilvēku izaugsmei un jaunām pieredzēm. Bet ja "personiskā izaugsme" kļūst par psihoterapijas galveno fokusu, tad bioloģiskā psihiatrija un farmakoloģija iegūst monopolu pār mentālajām ciešanām, freimojot tās par "smadzeņu darbības", nevis psihes un prāta problēmām. Un tas, savukārt, ir gan pretēji zinātnes atziņām, gan rada daudzas modernās sabiedrības problēmas - tādas, kā aizvien pieaugošā medikamentu atkarība, jauniešu zemā apmierinātība ar dzīvi u.tml. Īsāk sakot - jā, Elons Masks nekad neies terapijā. Un tas ir tikai normāli. Kas nav normāli - ka cilvēki, kuriem to vajadzētu visvairāk, bieži to var atļauties vismazāk (psihoterapija joprojām ir ļoti priviliģēta palīdzības metode tiem, kas var atvēlēt vairākus simtus eiro katru mēnesi gada un vairāk garumā savai vai bērnu mentālajai veselībai). Un tādēļ aizvien biežāk viņi saņem vai nu tikai psihotropos medikamentus, no kuriem bieži kļūst atkarīgi visas dzīves garumā, vai paviršas ātrās bezmaksas 10-sesiju konsultēšanas vai, kā gadās visbiežāk, nesaņem neko. Mazināt šo nevienlīdzību būtu laba lieta, ar ko dzīvē lepoties.

Ja gadījumā kādam liekas, ka skolu nepiemērotība zēniem nav problēma, tad vērts apskatīties šo grafiku. Izteikti mazāk vīriešu nonāk augstākajā izglītībā (un daudz vairāk zēnu atbirst jau pa ceļam uz to). Ja prāta spējas vienādas, tad šādi rezultāti rāda nevienlīdzīgas iespējas.

Izglītības sistēmas paradokss: ja bērns sēž viens savā istabā pie datora, tad viņam nevajag nevienu pedagogu un viņš visu varot apgūt vajadzīgajā līmenī tālmācoties. Bet kad šis pats bērns, ar vēl pārīti, sēž klasē savā lauku skoliņā, tad viņiem pēkšņi vajag pilnu akadēmisko personālu ar administratīvo stafu, lai viņi sasniegtu pilsētas skolu līmeni.